“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK kongresā Ģirts Lapiņš sacentās ar Robertu Zīli par partijas priekšsēdētāja amatu. Viņš kopā ar Ritvaru Eglāju un citiem domubiedriem nepiekrīt pašreizējās tēvzemiešu vadības nākotnes redzējumam. Ar abiem jaunajiem politiķiem sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Cik liela ir iespēja, ka “TB”/LNNK un “Visu Latvijai” apvienojas vienā partijā, un, ja tas notiek, tad uz kādiem pamatiem?

Ģ. Lapiņš: – Ideja mums ir, bet būtu vajadzīga arī griba. Abās pusēs… “TB”/LNNK kongresā mēs sagatavojām rezolūciju, kurā uzsvērām, ka nacionālajiem spēkiem jāstrādā kopā un tas nav jāvelk garumā – jāapvienojas gada laikā. Tā bija mūsu vīzija un pārliecība, ar kuru mēs gājām pret Robertu Zīli, jo viņš izvēlējies nogaidošu pozīciju.

R. Eglājs: – Divu uzskatos tuvu partiju līdzāspastāvēšana neizbēgami rada to darbībā gan pārklāšanos, gan zināmus caurumus un nesaprašanos. Tomēr viedoklis, ka vienota partija jāizveido jau gada laikā, šobrīd nav guvis “TB”/LNNK biedru vairākuma atbalstu. Es gan domāju, ka šis noskaņojums var mainīties. Piemēram, Rīgas grupās lielākā daļa tēvzemiešu izteicās par apvienošanos. Un Rīga ir vieta, kur vēlētāji savu izvēli izdara pēc idejām atšķirībā no novadiem, kur iedzīvotāji nereti balso par personībām.

M. Antonevičs: – Bet jautājums ir ne tikai par apvienošanās datumu, bet arī par idejisko pamatu. Roberts Zīle kongresā uzsvēra, ka būtu jāiet vairāk “uz centru”, kas acīmredzot nozīmē, ka jāatsakās no daļas pašreizējo ideju, bet tam, visticamāk, nepiekritīs “Visu Latvijai”.

– Zīle izteica vienu secinājumu, kuram arī es piekrītu. Tas ir – “TB”/LNNK šobrīd vienatnē vairs neko politikā nespēj ietekmēt. Tēlaini runājot, varētu teikt, ka partija ir nolaista līdz “kliņķim”, bet, lai būtu pieklājīgāk, teiksim, ka tā ir nolaista līdz sīkpartijas statusam. Ir vairāki varianti, ko darīt. Var turpināt eksistēt kā sīkpartija neierobežoti ilgi. Varbūt pašvaldību vēlēšanās kaut kur izdosies gūt ciešamus panākumus, kaut kur tikt arī pie varas, pat dabūt kāda novada vadību. Bet, ja mēs vēlamies nopietni ietekmēt Latvijas politiku, jāizvēlas cits ceļš – vai nu jāiet kopā ar “Vienotību”, vai jāveido spēcīga nacionāla partija kopā ar “Visu Latvijai”. Mūsuprāt, šī ir idejiska izšķiršanās. “Vienotība” ir ļoti dažāda. Tajā ir ne viens vien nacionāli noskaņots politiķis, tomēr kopumā tonis ir kosmopolītisks. “VL” nepārprotami ir latviešu nacionālisti un, tāpat kā mēs, ir par latvisku Latviju. Protams, Roberts Zīle pats vislabāk varētu pamatot savu pozīciju, tomēr viņa līdzšinējā darbība rada iespaidu, ka tiek gludināts ceļš uz “Vienotību”. Ja noņem nost visu “ūdeni” kongresa pieņemtajā rezolūcijā, tad “sausais atlikums” tajā – Rīgas domes vēlēšanās jāveido vienots latviešu partiju saraksts. Realitātē tas nozīmē pievienoties “Vienotībai”.

– Bet kā jūs uztverat – ko nozīmētu pavirzīt nacionālismu “uz centru”? Kā tieši šī virzīšanās notiktu?

Ģ. Lapiņš: – Grūti spriest… Es nedomāju, ka mēs “Vienotībā” spēsim noturēt savas idejas un ietekmēt lēmumus.

V. Krustiņš: – “Vienotība” arī nevēlas, lai jūs saglabātu savas idejas. Mērķis ir visas partijas nolīdzināt. Jautājums tikai, kurš būs noteicējs, jo Kristovskis, Āboltiņa un Štokenbergs katrs pārstāv atšķirīgus uzskatus. Vai tur vēl ir vieta jūsu nacionālajai ideoloģijai?

– Tāpēc jau mēs sakām, ka nacionālajiem spēkiem jāstrādā kopā un nav jātērē laiks “Vienotības” iekšējos ķīviņos. Patiesībā ir diezgan absurdi un muļķīgi vispār runāt par iešanu uz “Vienotību”, ja viņi mūs divas reizes ir atraidījuši. Gan pirms vēlēšanām, gan veidojot valdošo koalīciju. Ir diezgan naivi gaidīt, ka tagad mūs tur aicinās. Pirms Saeimas vēlēšanām “TB”/LNNK reitingi bija diezgan slikti, taču apvienības veidošana ar “Visu Latvijai” izrādījās veiksmīga, pat bez lielas reklāmas kampaņas. Mūsu atbalstītāji ir pauduši atbalstu šai idejai. Es domāju, to vajadzētu apzināties arī “Visu Latvijai”. Arī viņiem šis atbalsts vienotai nacionālai partijai nav vienprātīgs, taču viņiem jāapzinās, ka šķeltniecība ne pie kā laba neved.

R. Eglājs: – Ja ar kaut ko apvienojas, pirmkārt, jābūt domubiedriem un, otrkārt, jābūt savstarpējai uzticībai. Latvijā ir četri sabiedriski politiskās domas strāvojumi, kas cīnās par varu: krievu imperiālisms, ko politikā visvairāk pārstāv “Saskaņas centrs”, latviešu nacionālisms, ko pārstāv Nacionālā apvienība, kosmopolītisms, ko vislielākā mērā var saistīt ar “Vienotību”, un pragmatisms jeb oligarhu partijas, tātad Zaļo un zemnieku savienība un “Par labu Latviju”. Var jau mēģināt mākslīgi apvienot šos strāvojumus un skatīties, kas sanāks, bet eļļa ar ūdeni nesajauksies.

– Taču “Vienotība” jau šobrīd pieļauj iespēju veidot valdību ar “Saskaņu”. Kas viņiem varētu būt kopīgs, izņemot kādas biedru daļas kabatas intereses?

Ģ. Lapiņš: – Jā, tās drīzāk ir biznesa intereses. Ja Jaunupa kungs grib Rīgā būt pie varas, tad pretimnākšana jāizrāda Saeimā.

– Līdz ar to jums tur vairs nav vietas…

– Tieši tāpēc es uzskatu, ka nacionālajiem spēkiem pašiem ir jāstiprina savas pozīcijas. Ja mēs paši būsim stipri, tad varēsim veidot valdību kopā ar “Vienotību” un neļausim “SC” pārņemt varu. Visos citos gadījumos “SC” iespējas ir daudz lielākas. “Vienotībā” mēs nespēsim turēties pretī šai sadarbībai.

– Tomēr “TB”/LNNK viedoklis par tālāko darbību ir atšķirīgs. Nelietosim vārdu “šķelšanās”, bet vai tas pēc kāda laika nevar novest pie dalīšanās partijas iekšienē?

– Es nedomāju, ka būs šķelšanās klasiskā izpratnē, un arī mēs to noteikti nevēlamies. Kāpēc es pieteicu savu kandidatūru partijas priekšsēdētāja vēlēšanām? Jo ir sajūta, ka Roberts vairs nav spējīgs vadīt partiju.

– Kāpēc?

– Viņš nav Latvijā. Viņš izlaiž katru otro valdes sēdi. Es uzskatu, ka Roberts Zīle ir inteliģentākais Latvijas politiķis, es viņu ļoti cienu, taču viņš ir pāraudzis Latvijas līmeni. Viņš partijas sanāksmēs stāsta, kā veicas britu konservatīvajiem vai kādas citas valsts politiķiem. Tas šķiet kā joks, ka partijas vadītājs vairāk iedziļinās citu valstu politiskajā dzīvē, bet paša partijā notiekošajam seko arvien paviršāk. Es, piemēram, lasu, ka Andris Šķēle šobrīd braukā pa Latviju, tiekas ar Tautas partijas grupām, cenšas pārliecināt par partijas nākotni. Roberts to nedara. Protams, partijā notiek zināma rosība, bet tajā nav iesaistīts priekšsēdētājs, jo viņam tam nav laika. Iespējams, ka labāks partijas vadītājs šobrīd varētu būt Gaidis Bērziņš, bet viņš nekandidēja.

R. Eglājs: – Bumba ir “Tēvzemes” pusē. “VL” vadības jautājumi ir atrisināti, un, cik esmu manījis Nacionālās apvienības kopējās valdes sēdēs, viņi ir par apvienošanos. Lai gan “VL” tas pat it kā būtu mazāk vajadzīgs, jo šobrīd viņi ir stiprāki nekā “TB”/LNNK. Atšķirībā no mums un Šķēles, kas nevar atļauties vilkt garumā laiku, “VL” var atļauties to darīt, jo viņu spēks aug.

– Diez vai! Viņi ir iekļuvuši Saeimā, bet diez vai vēlētāji sapratīs, ja viņi tur mierīgi sēdēs un gaidīs, kas notiks.

Ģ. Lapiņš: – Un, ja pašvaldību vēlēšanās “VL” un “TB”/LNNK būs atšķirīgos sarakstos, tad vēlētāji to diez vai sapratīs. Tas ir arī viņu interesēs. Nedrīkst būt tā, ka nacionālie spēki savā starpā plēšas. Ar ko tad vēl lai sadarbojas?

R. Eglājs: – Mēs jau tagad varam šo to secināt, ko grib vēlētāji. Ja salīdzina 10. Saeimas vēlēšanu rezultātus Rīgā ar pagājušā gada Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem, tad redzams, ka pērn “TB”/LNNK un “VL” kopā dabūja 5,2% balsu. Šogad Rīgā mēs dabūjām 7,2% balsu. “Vienotības” partijas Rīgas domes vēlēšanās, startējot atsevišķi, dabūja 34,3%, šogad kā apvienība – 27,8%. Es teiktu, ka Saeimas vēlēšanās pavērās gaisma tuneļa galā. Līdz šim prokrieviskie spēki pastāvīgi audzēja savu ietekmi, bet latviskās partijas atmiekšķējās. Taču tagad pirmo reizi “Saskaņas centrs” ir atsities pret griestiem: pērn “SC” un “PCTVL” kopā pa Latviju dabūja 29,8% balsu, šogad – 28,1%. Tātad, kamēr latvieši paši nenonāks tik tālu, ka atdos varu, tikmēr Kremļa partijas to nedabūs. Domāju, ka nākotnē to ietekme kritīsies, jo krievu demogrāfiskie rādītāji ir sliktāki nekā latviešiem.

M. Antonevičs: – Kāda ir jūsu vīzija par nākotnes nacionālismu? Uz ko būtu jāliek galvenie akcenti?

Ģ. Lapiņš: – Domāju, ka ļoti būtiska ir deputāta Dzintara Rasnača iniciatīva, ko šobrīd turpina “VL” – izglītībai Latvijā jābūt tikai latviešu valodā. Taču tam nav jānotiek kaut kādā laušanas veidā, kad vienā dienā visa krievu skola pāriet uz mācībām latviešu valodā. Nē, sākumā to dara pirmās klases skolēni un tad pakāpeniski notiek pilnīga pāreja. Tas nozīmē, ka nākotnē vide būs latviska.

R. Eglājs: – Nacionālisms manā izpratnē ir savas tautas mīlestība. Latviskai Latvijai nepieciešams, lai latvieši būtu vairākumā un lai viņi nebūtu tikai latvieši pēc izcelsmes, bet arī runātu latviski, aizstāvētu latviskas vērtības un tā tālāk. Tāpēc latviskums būtu jāstiprina daudz un dažādos veidos. Neatkarīgas Latvijas mērķis ir tas, par ko savā dzejā rakstīja Plūdonis:

“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!”

Es domāju, ka tas viss ir pieņemams arī lojāliem nelatviešiem, kurus nacionālisms nekādā gadījumā neatstumj.

– Kāpēc mēs šos lojālos cittautiešus nemanām latviskajās partijās? Kāpēc viņi netiek piesaistīti? “VL” vismaz ir viens spilgts piemērs – Dmitrijs Mironovs.

– Jā, vēl “Vienotībai” ir Loskutovs, bet “TB”/LNNK ir vienīgā partija, kurai bijis krievu izcelsmes ministrs – Vladimirs Makarovs. Diemžēl krieviskā vide Latvijā ir tik plaša, ka tā kļuvusi pašpietiekama. Bērns iet krievu bērnudārzā, krievu skolā, lielākoties viņam ir iespēja runāt krievu valodā, skatīties Krievijas televīzijas. Tas neveicina piederību Latvijai, līdz ar to arī latviskām partijām viņus piesaistīt ir maz iespēju. Un tā nav tik daudz viņu pašu vaina, bet nelatviskās vides vaina.

Ģ. Lapiņš: – Tāpēc, kā jau teicu, jāsāk ar izglītības sistēmas latviskošanu.

– Daudzi “TB”/LNNK biedri piepelnās dažādās valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs, valdēs? Un tie ir vārdi, ar kuriem “TB”/LNNK saistās lielai daļai sabiedrības, – Straume, Požarnovs, Jakrins un citi. Vai tas nav balasts, kas traucē partijai, bet tieši pretēji – grauj tās tēlu?

R. Eglājs: – Jā, tas sabiedrībai rada iespaidu, ka būšana pie varas, pirmkārt, ir iespēja sagādāt saviem biedriem dažādas “siltas vietas”. Un tas ir viens no cēloņiem, kāpēc “TB”/LNNK cietusi sakāvi. “Tēvzemei un Brīvībai” ir viens no pazīstamākajiem zīmoliem Latvijas politikā, bet tas nenozīmē, ka arī viens no augstāk vērtētajiem. Vēlētāji tēvzemiešus bieži uztver kā “veco blēžu” partiju. Zīmīgi, ka tie partijas biedri, kuriem ir tuva “trekno runču” būšana, šobrīd vairāk skatās uz “Vienotību”, jo tieši tur paveras iespēja būt pie krējuma podiem.

Ģ. Lapiņš: – Problēma ir tā, ka politikā ir ļoti neliela kadru mainība. Tas nav tikai “Tēvzemei”. Jaunu biedru pieplūdums tiek bremzēts, ierobežots. Līdz ar to partijas tēlu veido vecie politiķi, kas aktīvo karjeru nereti jau beiguši un strādā kādā valsts uzņēmuma valdē. Mēs runājam par Roberta Zīles trūkumiem partijas vadībā, taču viņa pluss ir laba atpazīstamība sabiedrībā. Citiem, mazāk zināmiem, nav iespēju ar viņu konkurēt.

R. Eglājs: – Protams, problēma ar valsts uzņēmumiem ir plašāka. Nevienu taču neinteresē, kas sēž privātu uzņēmumu valdēs un cik par to saņem. Tā ir uzņēmuma iekšējā lieta. Taču valsts uzņēmuma valdes locekļus izvirza ministrija, un te par galveno faktoru kļūst uzticība ministram, kurš valdes locekļus izvēlas no partijas biedru vidus. Manuprāt, šai situācijai ir divi attīstības scenāriji – turpināt cīņu ar vējdzirnavām vai privatizēt valsts uzņēmumus.

V. Krustiņš: – Ja var uzskatāmi parādīt, kādu sabiedrisku labumu nes konkrētais valdes loceklis, tad nav problēmu. Taču tas parasti netiek rādīts.

Ģ. Lapiņš: – Ministrs ir politiski atbildīgs par uzņēmumu. Tātad, ja notiks kaut kas slikts, sitīs ministru. Tāpēc valdes locekļi dažreiz ne tik daudz sniedz labumu, cik uzmana situāciju un informē par to ministru. Protams, valdes loceklim vajadzētu būt speciālistam attiecīgajā jomā.

– Nav saprotams, ar ko “TB”/LNNK tik ievērojams kļuvis Emīls Jakrins…

– Tas, ko darīja Jakrins, bija bezatbildība. Tas kaitēja gan partijai, gan viņam pašam. Vēlēšanās viņš saņēma ļoti daudz svītrojumus, un es šaubos, vai viņš nākotnē spēs darboties Latvijas politikā.

– Bet jums viņš ir vajadzīgs? Ko viņš ir devis partijai?

R. Eglājs: – Šobrīd “Tēvzemei” ir divi pārbaudījumi – ar idejām un ar godīgumu. Domāju, ka tas tuvākajā laikā izvētīs partiju. Bez kādām represijām, vienkārši cilvēki nogrupēsies. Esmu pārliecināts, ka pašvaldību vēlēšanās būs vienots latviešu nacionālistu saraksts.

Latvijas Avīze