Pasākumā neplānoti sasauca klāt esošos, jaunākos 11.Saeimas vēlēšanu, Rīgas vēlēšanu apgabala kandidātus un uztaisīja vairākas bildes kādiem priekšvēlēšanu materiāliem.

V. Krustiņš: – Cik liela ir iespēja, ka “TB”/LNNK un “Visu Latvijai” apvienojas vienā partijā, un, ja tas notiek, tad uz kādiem pamatiem?

Ģ. Lapiņš: – Ideja mums ir, bet būtu vajadzīga arī griba. Abās pusēs… “TB”/LNNK kongresā mēs sagatavojām rezolūciju, kurā uzsvērām, ka nacionālajiem spēkiem jāstrādā kopā un tas nav jāvelk garumā – jāapvienojas gada laikā. Tā bija mūsu vīzija un pārliecība, ar kuru mēs gājām pret Robertu Zīli, jo viņš izvēlējies nogaidošu pozīciju.

R. Eglājs: – Divu uzskatos tuvu partiju līdzāspastāvēšana neizbēgami rada to darbībā gan pārklāšanos, gan zināmus caurumus un nesaprašanos. Tomēr viedoklis, ka vienota partija jāizveido jau gada laikā, šobrīd nav guvis “TB”/LNNK biedru vairākuma atbalstu. Es gan domāju, ka šis noskaņojums var mainīties. Piemēram, Rīgas grupās lielākā daļa tēvzemiešu izteicās par apvienošanos. Un Rīga ir vieta, kur vēlētāji savu izvēli izdara pēc idejām atšķirībā no novadiem, kur iedzīvotāji nereti balso par personībām.

M. Antonevičs: – Bet jautājums ir ne tikai par apvienošanās datumu, bet arī par idejisko pamatu. Roberts Zīle kongresā uzsvēra, ka būtu jāiet vairāk “uz centru”, kas acīmredzot nozīmē, ka jāatsakās no daļas pašreizējo ideju, bet tam, visticamāk, nepiekritīs “Visu Latvijai”.

– Zīle izteica vienu secinājumu, kuram arī es piekrītu. Tas ir – “TB”/LNNK šobrīd vienatnē vairs neko politikā nespēj ietekmēt. Tēlaini runājot, varētu teikt, ka partija ir nolaista līdz “kliņķim”, bet, lai būtu pieklājīgāk, teiksim, ka tā ir nolaista līdz sīkpartijas statusam. Ir vairāki varianti, ko darīt. Var turpināt eksistēt kā sīkpartija neierobežoti ilgi. Varbūt pašvaldību vēlēšanās kaut kur izdosies gūt ciešamus panākumus, kaut kur tikt arī pie varas, pat dabūt kāda novada vadību. Bet, ja mēs vēlamies nopietni ietekmēt Latvijas politiku, jāizvēlas cits ceļš – vai nu jāiet kopā ar “Vienotību”, vai jāveido spēcīga nacionāla partija kopā ar “Visu Latvijai”. Mūsuprāt, šī ir idejiska izšķiršanās. “Vienotība” ir ļoti dažāda. Tajā ir ne viens vien nacionāli noskaņots politiķis, tomēr kopumā tonis ir kosmopolītisks. “VL” nepārprotami ir latviešu nacionālisti un, tāpat kā mēs, ir par latvisku Latviju. Protams, Roberts Zīle pats vislabāk varētu pamatot savu pozīciju, tomēr viņa līdzšinējā darbība rada iespaidu, ka tiek gludināts ceļš uz “Vienotību”. Ja noņem nost visu “ūdeni” kongresa pieņemtajā rezolūcijā, tad “sausais atlikums” tajā – Rīgas domes vēlēšanās jāveido vienots latviešu partiju saraksts. Realitātē tas nozīmē pievienoties “Vienotībai”.

– Bet kā jūs uztverat – ko nozīmētu pavirzīt nacionālismu “uz centru”? Kā tieši šī virzīšanās notiktu?

Ģ. Lapiņš: – Grūti spriest… Es nedomāju, ka mēs “Vienotībā” spēsim noturēt savas idejas un ietekmēt lēmumus.

V. Krustiņš: – “Vienotība” arī nevēlas, lai jūs saglabātu savas idejas. Mērķis ir visas partijas nolīdzināt. Jautājums tikai, kurš būs noteicējs, jo Kristovskis, Āboltiņa un Štokenbergs katrs pārstāv atšķirīgus uzskatus. Vai tur vēl ir vieta jūsu nacionālajai ideoloģijai?

– Tāpēc jau mēs sakām, ka nacionālajiem spēkiem jāstrādā kopā un nav jātērē laiks “Vienotības” iekšējos ķīviņos. Patiesībā ir diezgan absurdi un muļķīgi vispār runāt par iešanu uz “Vienotību”, ja viņi mūs divas reizes ir atraidījuši. Gan pirms vēlēšanām, gan veidojot valdošo koalīciju. Ir diezgan naivi gaidīt, ka tagad mūs tur aicinās. Pirms Saeimas vēlēšanām “TB”/LNNK reitingi bija diezgan slikti, taču apvienības veidošana ar “Visu Latvijai” izrādījās veiksmīga, pat bez lielas reklāmas kampaņas. Mūsu atbalstītāji ir pauduši atbalstu šai idejai. Es domāju, to vajadzētu apzināties arī “Visu Latvijai”. Arī viņiem šis atbalsts vienotai nacionālai partijai nav vienprātīgs, taču viņiem jāapzinās, ka šķeltniecība ne pie kā laba neved.

R. Eglājs: – Ja ar kaut ko apvienojas, pirmkārt, jābūt domubiedriem un, otrkārt, jābūt savstarpējai uzticībai. Latvijā ir četri sabiedriski politiskās domas strāvojumi, kas cīnās par varu: krievu imperiālisms, ko politikā visvairāk pārstāv “Saskaņas centrs”, latviešu nacionālisms, ko pārstāv Nacionālā apvienība, kosmopolītisms, ko vislielākā mērā var saistīt ar “Vienotību”, un pragmatisms jeb oligarhu partijas, tātad Zaļo un zemnieku savienība un “Par labu Latviju”. Var jau mēģināt mākslīgi apvienot šos strāvojumus un skatīties, kas sanāks, bet eļļa ar ūdeni nesajauksies.

– Taču “Vienotība” jau šobrīd pieļauj iespēju veidot valdību ar “Saskaņu”. Kas viņiem varētu būt kopīgs, izņemot kādas biedru daļas kabatas intereses?

Ģ. Lapiņš: – Jā, tās drīzāk ir biznesa intereses. Ja Jaunupa kungs grib Rīgā būt pie varas, tad pretimnākšana jāizrāda Saeimā.

– Līdz ar to jums tur vairs nav vietas…

– Tieši tāpēc es uzskatu, ka nacionālajiem spēkiem pašiem ir jāstiprina savas pozīcijas. Ja mēs paši būsim stipri, tad varēsim veidot valdību kopā ar “Vienotību” un neļausim “SC” pārņemt varu. Visos citos gadījumos “SC” iespējas ir daudz lielākas. “Vienotībā” mēs nespēsim turēties pretī šai sadarbībai.

– Tomēr “TB”/LNNK viedoklis par tālāko darbību ir atšķirīgs. Nelietosim vārdu “šķelšanās”, bet vai tas pēc kāda laika nevar novest pie dalīšanās partijas iekšienē?

– Es nedomāju, ka būs šķelšanās klasiskā izpratnē, un arī mēs to noteikti nevēlamies. Kāpēc es pieteicu savu kandidatūru partijas priekšsēdētāja vēlēšanām? Jo ir sajūta, ka Roberts vairs nav spējīgs vadīt partiju.

– Kāpēc?

– Viņš nav Latvijā. Viņš izlaiž katru otro valdes sēdi. Es uzskatu, ka Roberts Zīle ir inteliģentākais Latvijas politiķis, es viņu ļoti cienu, taču viņš ir pāraudzis Latvijas līmeni. Viņš partijas sanāksmēs stāsta, kā veicas britu konservatīvajiem vai kādas citas valsts politiķiem. Tas šķiet kā joks, ka partijas vadītājs vairāk iedziļinās citu valstu politiskajā dzīvē, bet paša partijā notiekošajam seko arvien paviršāk. Es, piemēram, lasu, ka Andris Šķēle šobrīd braukā pa Latviju, tiekas ar Tautas partijas grupām, cenšas pārliecināt par partijas nākotni. Roberts to nedara. Protams, partijā notiek zināma rosība, bet tajā nav iesaistīts priekšsēdētājs, jo viņam tam nav laika. Iespējams, ka labāks partijas vadītājs šobrīd varētu būt Gaidis Bērziņš, bet viņš nekandidēja.

R. Eglājs: – Bumba ir “Tēvzemes” pusē. “VL” vadības jautājumi ir atrisināti, un, cik esmu manījis Nacionālās apvienības kopējās valdes sēdēs, viņi ir par apvienošanos. Lai gan “VL” tas pat it kā būtu mazāk vajadzīgs, jo šobrīd viņi ir stiprāki nekā “TB”/LNNK. Atšķirībā no mums un Šķēles, kas nevar atļauties vilkt garumā laiku, “VL” var atļauties to darīt, jo viņu spēks aug.

– Diez vai! Viņi ir iekļuvuši Saeimā, bet diez vai vēlētāji sapratīs, ja viņi tur mierīgi sēdēs un gaidīs, kas notiks.

Ģ. Lapiņš: – Un, ja pašvaldību vēlēšanās “VL” un “TB”/LNNK būs atšķirīgos sarakstos, tad vēlētāji to diez vai sapratīs. Tas ir arī viņu interesēs. Nedrīkst būt tā, ka nacionālie spēki savā starpā plēšas. Ar ko tad vēl lai sadarbojas?

R. Eglājs: – Mēs jau tagad varam šo to secināt, ko grib vēlētāji. Ja salīdzina 10. Saeimas vēlēšanu rezultātus Rīgā ar pagājušā gada Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem, tad redzams, ka pērn “TB”/LNNK un “VL” kopā dabūja 5,2% balsu. Šogad Rīgā mēs dabūjām 7,2% balsu. “Vienotības” partijas Rīgas domes vēlēšanās, startējot atsevišķi, dabūja 34,3%, šogad kā apvienība – 27,8%. Es teiktu, ka Saeimas vēlēšanās pavērās gaisma tuneļa galā. Līdz šim prokrieviskie spēki pastāvīgi audzēja savu ietekmi, bet latviskās partijas atmiekšķējās. Taču tagad pirmo reizi “Saskaņas centrs” ir atsities pret griestiem: pērn “SC” un “PCTVL” kopā pa Latviju dabūja 29,8% balsu, šogad – 28,1%. Tātad, kamēr latvieši paši nenonāks tik tālu, ka atdos varu, tikmēr Kremļa partijas to nedabūs. Domāju, ka nākotnē to ietekme kritīsies, jo krievu demogrāfiskie rādītāji ir sliktāki nekā latviešiem.

M. Antonevičs: – Kāda ir jūsu vīzija par nākotnes nacionālismu? Uz ko būtu jāliek galvenie akcenti?

Ģ. Lapiņš: – Domāju, ka ļoti būtiska ir deputāta Dzintara Rasnača iniciatīva, ko šobrīd turpina “VL” – izglītībai Latvijā jābūt tikai latviešu valodā. Taču tam nav jānotiek kaut kādā laušanas veidā, kad vienā dienā visa krievu skola pāriet uz mācībām latviešu valodā. Nē, sākumā to dara pirmās klases skolēni un tad pakāpeniski notiek pilnīga pāreja. Tas nozīmē, ka nākotnē vide būs latviska.

R. Eglājs: – Nacionālisms manā izpratnē ir savas tautas mīlestība. Latviskai Latvijai nepieciešams, lai latvieši būtu vairākumā un lai viņi nebūtu tikai latvieši pēc izcelsmes, bet arī runātu latviski, aizstāvētu latviskas vērtības un tā tālāk. Tāpēc latviskums būtu jāstiprina daudz un dažādos veidos. Neatkarīgas Latvijas mērķis ir tas, par ko savā dzejā rakstīja Plūdonis:

“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!”

Es domāju, ka tas viss ir pieņemams arī lojāliem nelatviešiem, kurus nacionālisms nekādā gadījumā neatstumj.

– Kāpēc mēs šos lojālos cittautiešus nemanām latviskajās partijās? Kāpēc viņi netiek piesaistīti? “VL” vismaz ir viens spilgts piemērs – Dmitrijs Mironovs.

– Jā, vēl “Vienotībai” ir Loskutovs, bet “TB”/LNNK ir vienīgā partija, kurai bijis krievu izcelsmes ministrs – Vladimirs Makarovs. Diemžēl krieviskā vide Latvijā ir tik plaša, ka tā kļuvusi pašpietiekama. Bērns iet krievu bērnudārzā, krievu skolā, lielākoties viņam ir iespēja runāt krievu valodā, skatīties Krievijas televīzijas. Tas neveicina piederību Latvijai, līdz ar to arī latviskām partijām viņus piesaistīt ir maz iespēju. Un tā nav tik daudz viņu pašu vaina, bet nelatviskās vides vaina.

Ģ. Lapiņš: – Tāpēc, kā jau teicu, jāsāk ar izglītības sistēmas latviskošanu.

– Daudzi “TB”/LNNK biedri piepelnās dažādās valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēs, valdēs? Un tie ir vārdi, ar kuriem “TB”/LNNK saistās lielai daļai sabiedrības, – Straume, Požarnovs, Jakrins un citi. Vai tas nav balasts, kas traucē partijai, bet tieši pretēji – grauj tās tēlu?

R. Eglājs: – Jā, tas sabiedrībai rada iespaidu, ka būšana pie varas, pirmkārt, ir iespēja sagādāt saviem biedriem dažādas “siltas vietas”. Un tas ir viens no cēloņiem, kāpēc “TB”/LNNK cietusi sakāvi. “Tēvzemei un Brīvībai” ir viens no pazīstamākajiem zīmoliem Latvijas politikā, bet tas nenozīmē, ka arī viens no augstāk vērtētajiem. Vēlētāji tēvzemiešus bieži uztver kā “veco blēžu” partiju. Zīmīgi, ka tie partijas biedri, kuriem ir tuva “trekno runču” būšana, šobrīd vairāk skatās uz “Vienotību”, jo tieši tur paveras iespēja būt pie krējuma podiem.

Ģ. Lapiņš: – Problēma ir tā, ka politikā ir ļoti neliela kadru mainība. Tas nav tikai “Tēvzemei”. Jaunu biedru pieplūdums tiek bremzēts, ierobežots. Līdz ar to partijas tēlu veido vecie politiķi, kas aktīvo karjeru nereti jau beiguši un strādā kādā valsts uzņēmuma valdē. Mēs runājam par Roberta Zīles trūkumiem partijas vadībā, taču viņa pluss ir laba atpazīstamība sabiedrībā. Citiem, mazāk zināmiem, nav iespēju ar viņu konkurēt.

R. Eglājs: – Protams, problēma ar valsts uzņēmumiem ir plašāka. Nevienu taču neinteresē, kas sēž privātu uzņēmumu valdēs un cik par to saņem. Tā ir uzņēmuma iekšējā lieta. Taču valsts uzņēmuma valdes locekļus izvirza ministrija, un te par galveno faktoru kļūst uzticība ministram, kurš valdes locekļus izvēlas no partijas biedru vidus. Manuprāt, šai situācijai ir divi attīstības scenāriji – turpināt cīņu ar vējdzirnavām vai privatizēt valsts uzņēmumus.

V. Krustiņš: – Ja var uzskatāmi parādīt, kādu sabiedrisku labumu nes konkrētais valdes loceklis, tad nav problēmu. Taču tas parasti netiek rādīts.

Ģ. Lapiņš: – Ministrs ir politiski atbildīgs par uzņēmumu. Tātad, ja notiks kaut kas slikts, sitīs ministru. Tāpēc valdes locekļi dažreiz ne tik daudz sniedz labumu, cik uzmana situāciju un informē par to ministru. Protams, valdes loceklim vajadzētu būt speciālistam attiecīgajā jomā.

– Nav saprotams, ar ko “TB”/LNNK tik ievērojams kļuvis Emīls Jakrins…

– Tas, ko darīja Jakrins, bija bezatbildība. Tas kaitēja gan partijai, gan viņam pašam. Vēlēšanās viņš saņēma ļoti daudz svītrojumus, un es šaubos, vai viņš nākotnē spēs darboties Latvijas politikā.

– Bet jums viņš ir vajadzīgs? Ko viņš ir devis partijai?

R. Eglājs: – Šobrīd “Tēvzemei” ir divi pārbaudījumi – ar idejām un ar godīgumu. Domāju, ka tas tuvākajā laikā izvētīs partiju. Bez kādām represijām, vienkārši cilvēki nogrupēsies. Esmu pārliecināts, ka pašvaldību vēlēšanās būs vienots latviešu nacionālistu saraksts.

Latvijas Avīze

Apvienības kongresā par Zīli balsoja 94, bet par otru kandidātu Ģirtu Lapiņu, kurš kongresā kritizēja vadītāju, – 29 partijas biedri.

Savukārt apvienības valdē arī turpmāk būs Saeimas deputāts un Zīles vietnieks Gaidis Bērziņš, Bauskas domes deputāts Raitis Ābelnieks, bijušais Rīgas mērs Jānis Birks, bijušais “tēvzemiešu” Saeimas frakcijas vadītājs Māris Grīnblats, Balvu novada domes priekšsēdētājs Jānis Trupovnieks, savukārt kā jaunie valdes locekļi apstiprināti lektors Jānis Tomels, “tēvzemiešu” jauniešu vadītāja Laura Dabare un Saulkrastu novada domes priekšsēdētājs Ervīns Grāvītis.

Partijas vadībā vairs nebūs Aivara Aksenoka, Jura Dobeļa, Aigara Eniņa, Kaspara Gerharda, Emīla Jakrina, Ģirta Lapiņa, Romāna Naudiņa, Māra Pūķa, Ingunas Raitumas, Dzintara Rasnača un Pētera Tabūna.

Zīle savā uzrunā atzina, ka piekrīt kongresā paustajai kritikai, ka partijai trūcis emocionālā piesitiena. “Es esmu tāds kāds esmu, es daudz nemainīšos,” tomēr piebilda politiķis.

Attiecībā uz partiju “Visu Latvijai!” Zīle akcentēja, ka nevienu brīdi nav izskanējis, ka viņi nav partneri. Viņš atzinīgi novērtēja sabiedrotās partijas pārstāvjus – gan Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītāju Eināru Cilinski, gan Raivi Dzintaru, kurā saredz milzīgu politisko potenciālu.

Taču vienlaikus viņš uzsvēra, ka nākamgad ir svarīgi nekļūdīties taktikā.

“Svarīgi, ko domā sabiedrība Latvijā un ārpus Latvijas, kāds zīmogs tiek uzlikts. Es runāšu ar visiem politiskajiem spēkiem. Latvijas “zaļie” vienmēr ir bijuši nacionāli spēki. Kāpēc viņi nav mūsu partneri? Arī es dažreiz nepiekrītu Sarmītei Ēlertei ["Vienotība"], bet man ir pieņemami viņas uzskati valodas jautājumā. Ja mēs teiksim, ka mums ar viņiem nav pa ceļam, tad kas vairs atliek?” norādīja Zīle, piebilstot, ka vienmēr ir mēģinājis rast kompromisus.

“Ir ļoti liela jautājuma zīme par “Vienotību” – viņiem ir ambīcija izveidot vienu partiju, kas ir liels pārbaudījums. Mēs nezinām, kas notiks ar Tautas partiju – pašvaldībās viņiem ir nacionāli politiķi, bet Tautas partijas kļūda bija zaudēt ideoloģiju, aizejot ar LPP/LC,” citus politiskos spēkus raksturoja Zīle.

Savukārt otra kandidāta Ģirta Lapiņa piedāvātajā valdes sastāvā bija Agita Ozola, Andris Vilks, Juris Bogdanovičs, Ritvars Eglājs, Valdis Labanovskis, Edgars Āboliņš, Māris Zviedris un Ronalds Feders.

/Raksts pārpublicēts no http://www.delfi.lv/news/national/politics/tblnnk-ari-turpmak-vadis-roberts-zile.d?id=35684623/

________________

Noslēdzies Eiropas Komisijas un Latvijas valdības Vadības partnerības finansētā projekta Soli pa solim semināru cikls uzņēmējiem konkurētspējas un eksportspējas veicināšanai. Iznākumā radušies secinājumi par to, kas šobrīd visvairāk uztrauc uzņēmējus reģionos, kāda ir reālā situācija un kas gaidāms nākotnē.

Zināms, ka neesam paaudžu paaudzēs uzkrājuši biznesa pieredzi un kapitālu, tāpēc nevaram gribēt, lai 20 gados mums būtu spēcīga un sakārtota uzņēmējdarbības vide. Bet vai mēs uz to virzāmies? LU Starptautisko ekonomisko attiecību katedras asociētā profesore Margarita Dunska ir noskaņota skeptiski: “Neatkarīgi no valsts atbalsta, nodokļu sistēmas un visa cita, kur vēlamies kārtību, uzņēmējiem trūkst paša galvenā – uzņēmības. Ne velti vārds uzņēmējs nozīmē tieši to, ko mēs spējam uzņemties, cik daudz riskēt, domāt un atbildēt par savu rīcību.”

Kas slāpē uzņēmējdarbības garu? Biznesa vadības sistēmu speciāliste Daiņa Zīraka uzskata, ka vaina ir mūsdienīgāka – bīstama ir tendence nemitīgi tiekties pēc ES fondu naudas un gausties par tās trūkumu. Viņai šķiet zīmīgi, ka jebkurš uzņēmēju uzdotais jautājums ir saistīts ar finansēm: “Semināra programmā ir saraksts ar dažādām tēmām, bet uzņēmējiem rūp vienīgi nauda. No kura fonda, kā un kad es varu dabūt naudu. Tas ir ārkārtīgi bremzējošs faktors. Nepārtraukta gaušanās par naudas trūkumu ir nobloķējusi mūsu uzņēmējdarbības garu. Piemēram, Polijā nekad neesmu dzirdējusi nevienu jautājumu, kas un kad man dos naudu. Viņu ir 40 miljoni, un katram vajag izdzīvot, viņi spirinās daudz naskāk un pirms jautā, kā veiksmīgāk realizēt plānu, stāsta savu ideju un redzējumu.”

Tomēr Uzņēmumu reģistra dati ir cerīgi – šā gada deviņos mēnešos ir radušies gandrīz par 30 procentiem vairāk jaunu uzņēmumu nekā pērn. Arī Latgales biznesa inkubatora vadītājs Māris Igavens saka, ka krīzes laikā cilvēki sākuši piedāvāt daudz interesantākas idejas. Finanšu eksperts Ģirts Rungainis uzsver, ka valsts izaugsmi var nodrošināt uzņēmīgi, uz eksportu orientēti vadītāji. Viņš iesaka ar vaļējām acīm skatīties Eiropā, jo tur var atrast nišas, pārnest biznesus uz Latviju un iekļauties starptautiskajā apritē: “Mums vajag dzīvot lokāli, domāt globāli, un tad mēs varam attīstīties. Vajag skatīties tur, kur ir nauda un pirktspējīgi cilvēki – Vācija, Anglija, Skandināvijas valstis un ASV. Padomā, vai nav kaut kas tāds, ko, dzīvojot Latvijā, vari darīt šo valstu tirgiem? Visprātīgāk idejas ir meklēt pie IT tehnoloģijām, pie enerģijas taupīšanas un zaļās enerģijas tehnoloģijām, kā arī zinot to, ka Latvija ir NATO locekle, ir vērts meklēt pie militārām tehnoloģijām. Visiem kopā ir jāizdara spiediens uz valsts pārstāvjiem, lai palīdz veikt Latvijā industrializāciju.”

Svarīgi ir apzināties, ka jebkura biznesa dzīvotspējai par kritisko elementu jau tuvāko gadu laikā kļūs savas un globālās informācijas filtrēšana un apstrāde. “Vērojot tempu, kādā pieaug informācijas apjoms digitālajā pasaulē, ko rada indivīda ikdienas darbības, IT loma lēmumu pieņemšanas spējā nākotnē būs kritiska. Šobrīd globālās informācijas apjoms ir sasniedzis 1,3 triljonus GB un prognoze nākošajiem 5 gadiem ir  plus 650 %, no kuriem 80% būs nestrukturēta. Informācijas apjoms augs 44 reizes, turpretī IT profesionāļu skaits – 1,4 reizes,”  teic Daiņa Zīraka. Tas nozīmē, ka uzņēmumā ir jāveido informācijas uzkrāšanas, strukturēšanas mehānismi un IT risinājumi biznesa izlūkošanai.

Zīmīgi arī tas, ka Latvijas Ārlietu dienests skatu ir pavērsis uz eksportētājiem un labprāt aicina uzņēmējus uz sadarbību, piedāvājot iespējas, ko ir vērts izmantot.

“Godīgi sakot- viss šis patiesībā neizbrīna. Valdis kā vienmēr, tiek izmantots, JL spices (Jaunups, Āboltiņa) savtīgo interešu sakārtošanai. Lai arī cik neticami tas izklausītos, ka tā var Latvijas intereses pakārtot sev, tas tomēr, domāju, tā ir. Galvenie signāli nāk no RD, kur Jaunupa jaunskungam varen apnicis sēdēt opozīcijā un katru nakti sevi sapnī redz Rīgas vicemēra un Brīvostas padomes krēslā ar visām no tā izrietošām naudiskām sekām, kas ir jaunupa jaunskunga prioritāte Nr.1. Savukārt Āboltiņas ambīcijas sniedzas krietni tālāk par saeimas spīkeres krēslu. Neizdevās iefiltrēties ES komisāres krēslē (Ūdres variants), šī būtne sevi sapņos sen jau redz premjera vai vislabāk valsts prezidenta krēslā. Kā redzams, šajā ceļā viņai pagaidām ir izdevies tikt krietni tālu, protams, noslaukot tuvākos konkurentus- Repši ar Dana Titava rokām un Krišjāni Kariņu, kuru izsūtīja trimdā uz Eiropu, tāpat kā savulaik Dombrovski. Tikai Āboltiņas iekšējā sajūta, ka viņa šādu vezumu nepavilks, lika viņai&Co izšķirties, ka premjera kandidāts būs tomēr Dombrovskis. Godīgs, nosvērts, bez ambīcijām, pakļāvīgs – visas īpašības atbilstošas, lai viņu virzot pa priekšu, tomēr neatteiktos no saviem merkantiliem plāniem. Tādejādi viss ir likumsakarīgi, pagaidām, līdz brīdim, kad Vienotība neizbēgami savstarpēji saplēsisies par amatiem, par godu, par ietekmes sfērām, vai nav vienalga par ko, jo savstarpēji nīstot vienam otru vienmēr var atrast par ko sastrīdēties. Un tad pienāks Saskaņas Centra kārta. Savukārt SC, kurš tāpat kā Vienotība ir visās rebēs iekšā līdz ausīm, sniegs Āboltiņai jebko, lai tikai tiktu valdībā. Jaunups dabūs kāroto RD, bet Lemberga neredzamā roka no Ventspils turpinās klusu visu kontrolēt, jo ko gan citu šai dzīvē vairāk vajag, viss jau ir sasniegts.

Savukārt Pietiek portālam nevajadzētu pārāk idealizēt PS – it kā šobrīdējo vēlmi nostāties Dombrovskim aiz muguras. PS spicei, sajūtot konjunktūru, šobrīd vienkārši nekas cits neatliek, jo SCP un JL spice pēc būtības PS ir uzmetusi, tāpat kā Dombrovski. Kalnietei kā vienmēr vienalga, viņa sevi ir iekārtopjusi Eiropā, bet Ģirtvaldi kā vienmēr nekur nepieaicina, jo ar viņu nopietni neviens nerēķinās. Tad nu par kopējo uzmešanu viņam atmet sapni par Ārlietu ministru. Kā viss beigsies arī vēl nav zināms, jo arī Pabrikam ir savas ambīcijas un Zatlers šo piedāvājumu arī varbūt spēs izvērtēt valstiski. Jautājums – kāpēc viss tas ir iespējams? Tāpēc, ka tā vēlas partiju kopējie sposori un tāpēc, ka Vienotības partijās savā lielākā vairākumā ir paturēti bezmugurkaula cilvēciņi, gan ar atsevišiem izņēmumiem, kuri pieļauj katras partijas spices savtīgās izdarības, cerībā uz apgrauztu kaulu, kuru katram no viņiem pa brīžam atmetīs un protams, naivā tauta, kura savā lielākajā vairākumā vēl šobrīd turpina uzskatīt, ka izdarījusi pareizo izvēli. Uz priekšu, uz saulaino tāli, Latvija.”

Atskatoties uz 10.Saeimas vēlēšanām, Ritvars Eglājs ir sagatavojis 2 kartes – vienu, kur ir redzams Nacionālās Apvienības Visu Latvijai – TB/LNNK atbalsts katrā vēlēšanu apgabalā, otru, kur ir attēlots katra vēlēšanu apgabala uzvarētājs. Paldies Ritvaram!!!

Laikā, kad Latvija ir ekonomiskās krīzes novājināta, kad Saeima ir zaudējusi sabiedrības uzticību, Saeimā ir jāstrādā izglītotiem ekonomistiem ar darba pieredzi finanšu jomā. Ir laiks jauniem, godīgiem politiķiem.

Es esmu Latvijas patriots un es zinu, kas ir jāizdara, lai Latvija būtu spēcīga, nacionāla valsts. Es strādāšu Latvijas labā un kopā mums izdosies!!!

Vērtības, par kurām es iestājos:
1. Nodokļu sloga pārnešana no darbaspēka uz kapitālu, tādējādi veicinot Latvijas konkurētspēju. Neapliekamā ienākumu minimuma palielināšana;
2. Ražošanas atjaunošana Latvijā – tas radīs jaunas darba vietas;
3. Uz Hipotēku bankas pamata jāizveido Attīstības banka, kas veicinās ekonomisko izaugsmi;
4. Jāstiprina latviešu valodas pozīcijas visās dzīves jomās;
5. Kategoriski pret pensiju un pensiju piemaksu samazināšanu;
6. „Māmiņu algas” jāizmaksā 2 gadu laikā no bērna piedzimšanas;
7. Jāievieš progresīva nekustamā īpašuma nodokļa likme;
8. Farmācijas monopolu ierobežošana, medikamentu cenu samazināšana;
9. Jāsamazina Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas;
10. Jānodrošina ātrs un lēts maksātnespējas process gan komersantiem, gan privātpersonām. ]]> http://www.girtslapins.lv/586/mana-parlieciba/feed 0 http://www.girtslapins.lv/567/%e2%80%98bizness-pec-velesanam-kads%e2%80%99-1-diskusijas-kopsavilkums http://www.girtslapins.lv/567/%e2%80%98bizness-pec-velesanam-kads%e2%80%99-1-diskusijas-kopsavilkums#comments Thu, 09 Sep 2010 08:01:15 +0000 Ģirts Lapiņš http://www.girtslapins.lv/?p=567 Kopsavilkums no politisko partiju diskusijas, kur es pārstāvēju VL-TB/LNNK un kuru vadīja J.Domburs. Pārpublicēts no: http://bit.ly/dgne96

________________________________

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK), Biznesa augstskolas Turība un portāla Delfi DELFI.TV rīkotā uzņēmēju – politiķu diskusiju cikla „BIZNESS pēc vēlēšanām. KĀDS?” pirmajā sarunā par nodokļiem, nodevām un finanšu pieejamību sešu vadošo politisko partiju pārstāvji uzņēmējiem solīja nemainīt samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes, nepaaugstināt PVN, gada laikā nodrošināt neapliekamā minimuma paaugstināšanu, meklēt iespējas piemērot uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) atlaides, ar inovatīvām metodēm apkarot ēnu ekonomiku un nodokļu nemaksāšanu, rast risinājumus sastingušās kreditēšanas iekustināšanai un uzņēmējdarbības stimulēšanai „iedarbināt” Attīstības banku.

Diskusijā Politisko partiju apvienību „Saskaņas centrs” pārstāvēja Igors Pimenovs, Nacionālo apvienību „Visu Latvijai – „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” – Ģirts Lapiņš, Partiju apvienību „Par Labu Latviju” Andris Šķēle, „Vienotību” – Jānis Reirs, „PCTVL – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” Miroslavs Mitrofanovs un Zaļo un Zemnieku savienību Andris Bērziņš.

„Nesolām palielināt vai samazināt nodokļus, izņemot nekustamā īpašuma nodokli,” diskusijā uzsvēra PCTVL pārstāvis; arī pārējie politiķi bija vienisprātis, ka nodokļu paaugstināšana nav pieļaujama. Pimenovs un Lapiņš pauda Saskaņas centra un VL-TB/LNNK gatavību uzņēmējiem atvieglot nodokļu slogu, to pārnesot no darbaspēka uz kapitālu. Šķēle norādīja uz „Par Labu Latviju” gatavību „ar nodokļiem kā instrumentu rīkoties ilgtermiņā; ābeces patiesību, ka nodokļi krīzē netiek paaugstināti,” solot izsvērt un modelēt izmaiņas nodokļu politikā. ZZS pārstāvis Bērziņš iezīmēja partijas redzējumu, ka „budžeta izdevumi nedrīkst pārsniegt 30% no iekšzemes kopprodukta,” un vērsa klātesošo uzmanību uz to, ka vairāku nodokļu likmes tomēr būtu jāpaaugstina, šai jomā tuvojoties vidējiem ES dalībvalstu rādītājiem.

Runājot par neapliekamo minimumu Pimenovs diskusijā norādīja uz „Saskaņas centra” nostāju „palielināt neapliekamo minimumu līdz 165 LVL, lai tas būtu vienāds gan strādājošajiem, gan pensionāriem.” PCTVL un VL-TB/LNNK pārstāvji savos solījumos bija piesardzīgāki attiecīgi palielinājumu solot „2012.gadā līdz 80 latiem” un „pēc gada neapliekamo minimumu noteikt 90 latus.” „Par Labu Latviju” nostāja diskusijā bija „definēt, ka neapliekamais minimums ir vienāds ar minimālo algu,” savukārt Reirs no „Vienotības” norādīja uz to, ka „neapliekamajam minimumam būtu jātiecas uz iztikas minimumu tuvākajos 4 gados”. Bērziņš sarunā norādīja, ka nepieciešams „tuvoties vidējai situācijai Eiropā, pacelt neapliekamo minimumu.”

PVN samazināto likmju paaugstināšanu diskusijā rosināja paaugstināt vien ZZS pārstāvis ABērziņš: „5 gadu laikā mums samazināto PVN likmi jādabū līdz 19% …”, pārējie politiķi samazināto nodokļa likmi solīja nemainīt. Pimenovs solīja samazināt arī PVN likmi – „rosinām krietni samazināt PVN likmi, jaungad līdz 20%”. Šķēle uzsvēra, ka „PVN samazinātās likmes jautājums nekavējoši jārisina,” norādot, ka jāvieš skaidrība sabiedrībā par izskanējušajām varbūtībām šī nodokļa izmaiņās.

Diskutējot par iespējamām izmaiņām UIN, VL – TB/LNNK pārstāvis Lapiņš ieteica piemērot nodokļa atlaides par uzņēmumos reinvestēto peļņu: „zemāks UIN tiem, kas investē uzņēmumu turpmākā attīstībā,” Pimenovs solīja „pēc iespējas samazināt uzņēmuma ienākuma nodokli, atcelt zemes un nekustamā īpašuma nodokli atsevišķām kategorijām, piemēram, fitneszālēm,” u.c. Šķēle „Saskaņas centra” ideju neatbalstīja un bilda, ka „UIN ir tuvu izcilam nodoklim Latvijā,” kas nebūtu mazināms. Arī Reirs pauda gatavību raudzīties pēc iespējām UIN piemērot atlaides: „saglabājam esošo nodokļu vidi, meklējam, kur piemērot atlaides.” Bērziņš pauda uzskatu, ka „uzņēmuma ienākuma nodoklis ir salīdzinoši zems un tāds arī saglabājams; savukārt „„autonodoklis” ir tāda pat muļķība kā Valsts Ieņēmumu dienesta reorganizācija”. Mitrofanovs sarunā pauda partijas nostāju, ka „darba devējam obligātas būtu iemaksas darbinieka pensijas fondā.”

Politiķi tika iztaujāti arī, kā partijas pēc vēlēšanām gatavojas apkarot „ēnu ekonomiku.” Līdztekus jau iepriekš piedāvātajiem un publiski izskanējušiem priekšlikumiem, tika piedāvāti arī pāris jauni un visai radikāli priekšlikumi. Piemēram, PCTVL pārstāvis Mitrofanovs kā vienu no instrumentiem „pelēkās ekonomikas” un korupcijas apkarošanai rosinās „paredzēt atbildību ierēdņiem – ja tiek pieķerti korupcijā, nozīmēt mūža darbā, piemēram, par apkopēju valsts iestādē”.

Daloties domās par ekonomikas simulēšanas pasākumiem, finanšu pieejamības nodrošināšanu un banku politiku Latvijā, politiķu redzējums diametrāli atšķīrās. VL-TB/LNNK pārstāvis Lapiņš vēlējās „caur Starptautisko Valūtas fondu piespiest bankas sniegt uzņēmējiem finansējumu,” turpretim Šķēle vērsa klātesošo uzmanību uz to, ka „bankas atnāks pie Finanšu ministrijas daudz ātrāk, nekā šeit varam iedomāties,” un norādīja, ka „bankām jāsāk saprast, kā uzvesties Latvijas tirgū.” Mitrofanovs bija pārliecināts, ka „tikai uz liberāliem pamatiem uzcelt ekonomiku nevar … Ir instrumenti, kā piespiest komercbankas dalīties ar peļņu”. Reirs vērsa uzmanību uz „nepieciešamību pēc stabilitātes nodokļu politikā, zemu ārējā aizņēmuma procentu, zemu parādzīmju emitēšanas procentu” un to, ka „nokrītot parādzīmju cenām, sāksies kreditēšana”.

Bērziņš uzsvēra arī pašu uzņēmēju neapdomīgumu finanšu piesaistē „krīze skaidri parādīja, ka nerīkojamies pietiekami piesardzīgi, turpmāk uzņēmēji izvērtēs – vai un cik aizņemties … arī no Eiropas Savienības fondiem”.

Pimenovs, Lapiņš, Šķēle un Mitrofanovs bija līdzīgās domās par Attīstības bankas nozīmīgumu, precīzu bankas veicamo uzdevumu definēšanu un darbības uzsākšanas nepieciešamību. Šķēle piedāvāja nostiprināt Attīstības bankas ideju kā ļoti svarīgu instrumentu uzņēmējdarbības stimulēšanai – „valsts un pašvaldību dividendes būtu jāieskaita nevis valsts budžetā, bet Attīstības bankā.” Attīstības bankas ideju neatbalstīja nedz Bērziņš, sakot, ka „esam pret Attīstības banku, tāda jau vienreiz bijusi Latvijā un pēcāk par kapeikām pārdota,” nedz Reirs, paužot bažas par Latvijas Hipotēku un Zemes bankas pārveidi „bankas reorganizācija … vēl nezinām, kur iet”.