Globālā krīze, ekonomiskā krīze, finansiālā krīze, Latvijas bankrots. Tie ir daži no vārdu salikumiem ko dzirdam Latvijas informatīvajā telpā. Ir acīmredzami, ka šī krīzes kultivēšana rada papildus sarežģījumus, tādēļ pacentīsimies atbildēt uz pāris jautājumiem, lai precīzāk spētu saskatīt šo problēmu.

1.   Vai tiešām ir krīze? Vai tiešām mēs varam bankrotēt?
2.   Kam tas ir izdevīgi?
3.   Vai krīze automātiski nozīmē tikai negatīvo un kad tas beigsies?

Pirmais jautājums ir samērā banāls, jo patiešām globālā finanšu krīze pasaulē sākās pirms kāda brīža un 2008.gada septembrī krīze padziļinājās, kam bija vairāki iemesli (piemēram, akciju tirgi bruka) un sekas bija tādas, ka daudzās attīstītajās valstīs valdības bija spiestas iejaukties ekonomiskajos procesos, tiešā veidā sniedzot finansiālo atbalstu savām bankām, uzņēmumiem (General Motors, Royal Bank of Scotland, etc.) un Islande nebija tālu no bankrota pasludināšanas. Arī Latvija bija notikumu epicentrā glābjot Parex banku un meklējot finansiālo atbalstu pie Starptautiskā Valūtas Fonda (SVF). Šoreiz apiesim tēmu par to vai mums tiešām vajadzēja glābt Parex banku, bet ar vēsu prātu padomāsim – vai tiešām kāds mums ļautu bankrotēt? Latvijai, kas ir Eiropas Savienības vasts. Manuprāt, mums nekad neviens to neļautu – sākot ar Eiropas Savienību, kam vienas valsts bankrots būtu morāls trieciens, no kura tā nespētu atgūties tuvākajā laikā un beidzot ar Zviedriju, kuras kapitāls un bankas dominē Latvijā – līdz ar Latvijas bankrotu būtu jāizsludina savu banku Latvijas filiāļu un citu uzņēmumu maksātnespēju, jo tām Latvijā vairs nebūtu ko darīt. Un mums neļautu bankrotēt it sevišķi ņemot vērā Latvijas nelielos izmērus – atbilstoši nepieciešamā finansiālā palīdzība ir ļoti maza skatoties globālā mērogā.

Read the rest of this entry »

Savu pirmo rakstu savā dienasgrāmatā gribēju veltīt leģendārajam Atim Slakterim un viņa nu jau leģendārajai intervijai ko viņš sniedza Bloomberg TV 2008.gada decembrī. Mums var patikt un var nepatikt Repše, bet pat Repše kā finanšu ministrs ir n-reizes labāks nekā Slakteris, jo sarunas laikā mani nepameta sajūta ka Slakteris vienkārši nesaprot par ko iet runa, lai arī tika runāts par jautājumiem, kas ir tiešā finanšu ministra atbildībā, kā piemēram, „How do you plan to spend money?” vai „What are implications for fiscal policy?”. Un manuprāt, pie vainas nebija tas ka viņš nesaprot angļu valodu, lai arī jāatzīst ka tas traucēja skatīties interviju, tomēr būtiskākais ir tas ka viņš absolūti nesaprot kas notiek. Populārākās atbildes viņam bija „under negotiation”, „we are in process”, “good question”, „depends on negotiation”, jeb atbildi nezinu, jo esam diskusiju procesā ar SVF vai arī vienkārši standarta atbilde ka pie visa vainīga ir viena banka.

Un protams ka visam punkts uz i bija nu jau par episko kļuvušais teiciens „nothing special”, tomēr lietderīgi ir apskatīties šo teicienu kopējā sarunā:

Bloomberg TV: „In your mind, how did we get to this point in Latvia, what happened?”

Slakteris: “Eaeaeaea hm. I think, nothing special. Eaaa. What you mean by this point? We still need not eeeaae additional money. Eaa. But situation in bank sector. Eeeruuu. It was reason why situation ee became more unstable. But, but now situation more or less stable. But of course we had highest growth of GDP last 3 years in Europe!!! … It is not only Latvia problem. Now it is London for example my daugther she lives in London for example and the situation very similar”

Tieši šo sarunas daļu var apskatīties video sākot ar laiku 4:57, pēc kā principā var teikt: „no comments”, jeb cerams ka Slaktera kungs vairs neatgriezīsies Latvijas lielajā politikā